Ar kādiem pārdzīvojumiem saskaras bērni 4 - 5 gadu vecumā

Sākot ar četru gadu vecumu, saskarsme ar vienaudžiem kļūst arvien patīkamāka, svarīgāka un nepieciešamāka, tā ieņem arvien lielāku nozīmi četrgadnieka dzīvē. Bērni ļoti uzskatāmi izvēlas spēlēties kopā ar vienaudžiem un reti izvēlas spēles vienatnē vai ar pieaugušajiem.
Tāpat, līdztekus vajadzībai spēlēties kopā ar vienaudžiem, 4-5 gadus veciem bērniem parādās arī vajadzība pēc  vienaudžu atzīšanas, cieņas un novērtējuma. Šī ir pilnīgi dabīga vajadzība, bet tieši  šīs vajadzības apmierināšana rada daudz problēmu bērnu starpā, kas kļūst par iemeslu biežajiem konfliktiem.
Bērni no visas sirds cenšas pievērst sev citu bērnu uzmanību, viņi ļoti cītīgi vēro citu bērnu skatienus, mīmiku, kas varētu paust to, kāda ir vienaudžu attieksme pret viņiem.
Ja citi bērni viņiem pārmet kaut ko vai ir nevērīgi pret tiem, tad tie demonstrē apvainošanos. Bērnam šajā vecumā vissvarīgākais ir izteikties pašam, darīt kaut ko pašam, bet iniciatīvas no vienaudžu puses reti tiek atbalstītas. Ļoti spilgti to var pamanīt tajā brīdī, kad starp diviem 4-5 gadus veciem bērniem tiek sākts dialogs, kas īstenībā nemaz nav iespējams, jo viņi ir labi iemācījušies runāt un izteikties, bet nemaz vēl nemāk uzklausīt otru cilvēku.
Tajā brīdī, kad bērns sāk sarunu, tad tā sastāv no tā, ko viņš māk, ko var, ko ir paveicis, bet it nemaz netiek dzirdēts tas, ko saka otrs sarunas biedrs. Tas, ko bērni šajā vecumā dara, bieži izklausās pēc lielīšanās vai nu ar savu mantu, vai prasmēm, vai viedokli. Vissvarīgākais šajā vecumā ir nevis tas, ka bērns kaut ko māk vai ka viņam kaut kas ir, bet gan tas, ka viņš to var demonstrēt vienaudzim. Un parasti tas tiek darīts ar mērķi vismaz vienā jomā, ja ne visās, - pārspēt savu partneri. Ja bērnam ir kāda burvīga lieta vai notikums, tad tā zaudē vismaz pusi no savas burvības, ja to nevar nevienam parādīt.
Laikam jau visa atslēga slēpjas tajā, ka mazajam bērnam ir ļoti nozīmīga pārliecinātība par to, ka viņu mīl un ka viņš ir vislabākais. Bieži  vien jau mājās bērns šo uzmanību saņem, viņš tiek gan mīlēts, gan atzīts par pašu labāko, bet grūtības rodas tad, kad bērns nonāk starp vienaudžiem, jo tajā vidē tas  vairs nav tik viennozīmīgi. Jo vienaudži ir tā vide, kurā bērnam nākas sevi pierādīt kā labāko un vienreizīgāko un pieņemšana, atzīšana  vairs nenotiek pati par sevi, kā tas ir ģimenē. Un, lai bērnu šajā vecumā atzītu cits bērns, tam kā atribūti der jebkas – tās var būt lentes, lelles, čības, robots u.c. Un, ja tev ir kas īpašs, tad vienaudzis ir tieši tas, kurš to varētu novērtēt.
Var secināt, ka patiesībā 4-5 gadus vecs bērns saskarsmē ar citiem bērniem, pirmkārt, redz pats sevi, jo citi ir domāti tam, lai būtu iespēja sevi ar kādu salīdzināt un lai redzētu attieksmi pret sevi. Bet pats vienaudzis ar viņa interesēm, attieksmēm, vērtībām nav nozīmīgs, tas netiek  pamanīts un uztverts, pareizāk sakot, tiek pamanīts tikai tad, kad sāk traucēt vai uzvedas kaut kā tā, kā viņam nepatiktu.
Tajā brīdī, kad kaut kas nepatīk, var izskanēt arī kāda rupja frāze un ar dažādiem izteicieniem var saskarties pie katra mazākā iemesla. Šie izteicieni parasti šajā vecumā tiek lietoti atklāti, ļoti spontāni un patiesi. Bet tas, ko vienaudzis gribētu, ir pavisam kas cits. Un tas ir tik vienkārši - tā ir tā pati atzīšana, pieņemšana un uzslava no vienaudžu puses.
Tieši tas ir pats grūtākais šajā vecumā – iemācīt bērnu uzslavēt citu vienaudzi. Tāpēc arī viņi bieži strīdas.
Ir arī tādas grūtības kā bērnu neveiksmes, ko viņi ļoti vēlas noslēpt no saviem vienaudžiem. Kā arī ļoti grūti pārcieš, ja kāds tās atklāj. Šis ir vecums, kurā bērni tā pa īstam pirmo reizi dzīvē saskaras ar konkurenci un sacensību garu, ko arī no sirds pārdzīvo. Bērni ļoti cītīgi vēro cits citu un  pamana gandrīz katru neveiksmi un veiksmi, viņi ik dienas vērtē otru bērnu un salīdzina to ar sevi. Bet tas nozīmē arī ļoti cītīgu pieaugušā uzvedības vērošanu, un varētu teikt, ka viss tiek pamanīts līdz sīkumam - ko saka un ko dara pieaugušais saistībā ar vērtējumiem un izteikumiem par pašu bērnu vai kādu no vienaudžiem. Katrs pieaugušā izteiciens vai skatiens, kas pauž vērtējumu, tiek pamanīts. Reizēm citu bērnu veiksmes un uzvaras var radīt bērnos bēdas un pārdzīvojumus, bet neveiksmes var izraisīt patiesu prieku un sajūsmu. Tieši šis ir īstais vecums, kurā tā pa īstam pret vienaudzi parādās tādas smagas emocijas kā skaudība, greizsirdība, aizvainojums.
Šajā vecumā bērni vairs nemeklē to, kas viņiem ir līdzīgs, bet viņiem arvien nozīmīgāks kļūst tas, kas viņus atšķir no citiem bērniem. Tāpēc bieži viņi lielās, mēģina sevi parādīt un konkurēt cits ar citu. Un bieži ir sastopami bērni, kas no tā, ka kāds viņus pārspēj, ne pa jokam cieš. Un, ja bērns tiešām tā cieš, tad tas var radīt ļoti nopietnas problēmas un saslimšanas. Lai tas nenotiktu, ir ļoti liela uzmanība jāvelta bērna emocijām un īpaši skaudībai, greizsirdībai un lielībai. Šajā vecumā to var izdarīt, izmantojot spēles un rotaļas.
Šis vecumposms izceļas arī ar lomu spēļu spēlēšanu, un šīs spēles, protams, ir kolektīvas. Tā kā lielākajai daļai bērnu lomu spēles ir ļoti mīļa un svarīga nodarbe, tās ir arī ļoti labs veids, kā mācīt bērniem dažādas prasmes. Lieliska iespēja ir mācīt bērniem ieklausīties citam citā, jo, lai šīs spēles varētu spēlēt, ir nepieciešams veidot "darījuma" attiecības. Tas nozīmē, ka ir jānonāk pie vienādiem spēles noteikumiem. Līdz ar to bērni ir spiesti mācīties ne tikai stāstīt, ko vēlas, bet arī uzklausīt citu bērnu vēlmes. Lai varētu sasniegt kopīgo mērķi, bērni mācās cienīt cits cita spējas kopējā rezultāta iegūšanai. Katram spēles dalībniekam ir sava svarīgā loma. Lielākā daļa lomu spēļu ir veidotas tā, lai būtu pa pārīšiem jeb partneri: dakteris – slimnieks; pārdevējs – pircējs u.c. Lai lomu spēle varētu eksistēt, ir jāievēro otrs cilvēks, jāsadarbojas ar viņu un bieži vien jānonāk pie vienādiem spēles noteikumiem.
Un, jo vairāk bērni spēlē lomu spēles, jo mazāk viņi vēlas apliecināt sevi un būt labākie vienaudžu acīs.  Līdz ar to arvien svarīgāka kļūst spēle, ko viņi var spēlēt kopā ar vienaudžiem. Jo vairāk bērni kaut ko darīs kopā, kopēju mērķu sasniegšanai, jo mazāk viņiem būs nepieciešamība būt pašiem labākajiem.
Tad, kad bērni ir iemācījušies spēlēties un cits citu sadzirdēt, tad varētu teikt ka bērni ir iemācījušies draudzēties. Un parasti tas ir nākamais solis jeb 6-7 gadu vecums.
***
Autore: Baiba Griščuka